Rīga, K.Valdemāra iela 10a                               Latvijas Nacionālais mākslas muzejs

20.gadsimta pirmās puses      latviešu pasteļglezniecības      kabinets      No 01.08.2009      LNMM pastāvīgā ekspozīcija,      II stāvs

20.gadsimta pirmās puses latviešu pastelis ekspozīcijā pārstāvēts ar izcilu meistardarbu izlasi. Pastelis ir intīmākā un trauslākā no visām glezniecības vai zīmējuma tehnikām. Tās pirmsākumi meklējami Itālijā 16.gadsimtā, kad pirmo reizi tika minēts termins „pastelis”, kas cēlies no itāliešu vārda pastello – krāsu krītiņš. Pastelis ir tehnika, kurā krāsas tiek piesaistītas darba pamatam – visbiežāk papīram – sausā veidā, bez speciālas saistvielas. Viens no pirmajiem pasteļa māksliniecisko vērtību atklājis izcilais renesanses meistars Leonardo da Vinči, taču šīs tehnikas īstais uzplaukums aizsākās 17.gadsimta beigās un 18.gadsimtā – baroka un rokoko laikmetā, kad nostiprinājās pasteļglezniecības klasiskās tradīcijas un intīmajai kamerstila tehnikai raksturīgais tēmu loks.

Līdz ar latviešu profesionālās mākslas attīstību pastelim, tā saucamajai „mazajai” glezniecības tehnikai, viens no pirmajiem pievērsies Janis Rozentāls 19.gadsimta 90.gadu sākumā. Šī tehnika, izceļoties ar tonālo nianšu izsmalcinātību, līnijas plastiku un samtainumu, bija īpaši piemērota jūgendstila izpausmēm 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā, kas atklājas Jaņa Rozentāla daudzajos izjustajos portretos un fascinējošās mitoloģiskajās kompozīcijās, Pētera Kalves un Rūdolfa Vilciņa liriskajās noskaņu ainavās.

20.gadsimta 20.gados, kad latviešu mākslinieku darbos vērojama pastiprināta interese par modernisma atradumiem, jauni meklējumi konstatējami arī atsevišķos pasteļglezniecības piemēros, kuros vairāk akcentēta dekoratīva stilizācija (Konrāds Ubāns, Niklāvs Strunke).1930.gados, pieaugot reālistiskajām tendencēm un interesei par nacionālajiem tipiem un sižetiem, mākslinieki arī pasteļglezniecībai pievērsās biežāk. Šai laikā konsekventākais pasteļglezniecības mākslinieks bija savdabīgā personība Voldemārs Irbe. Savukārt 20.gadsimta 30.gadu beigās un 40.gadu sākumā Erna Geistaute izcēla pasteļglezniecības romantisko noslēpumainību gan motīvos un tēlainībā, gan arī tehniskajos paņēmienos. Aleksandrs Cīrulis akcentēja dinamisku kustības izjūtu, bet Fridrihs Milts – brīvi tvertu laukumu ritmiku. Latviešu pasteļglezniecības labākās tradīcijas sagatavoja augsni šīs tehnikas attīstībai arī 20.gadsimta otrās puses Latvijas mākslā.