|
|
|||||||||||||||
|
| LNMM // EKSPOZĪCIJAS |
|
| |||
Sagaidot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja simtgadi, Vilhelma Neimaņa projektētajā ēkā Krišjāņa Valdemāra ielā 10a 2005.gadā pakāpeniski atjaunotas visas pastāvīgās ekspozīcijas. To konceptuāla pārveidošana, pakļaujot hronoloģiski stilistiskajam principam, iecerēta kā viens no galvenajiem akcentiem muzeja simtgades pasākumu programmā. Iepriekšējais ekspozīciju risinājums īstenots 20.gadsimta 90.gados. No jauna veidojot pastāvīgās ekspozīcijas, izmantoti muzeja speciālistu pēdējā desmitgadē veikto pētījumu rezultāti, kas, realizējoties izstādēs un publikācijās, bagātinājuši Latvijas mākslas vēstures izpēti (19.gadsimta akadēmiskā glezniecība, simbolisms un jūgendstils, klasiskais modernisms, jaunā lietišķība u.c.) Ap 600 eksponēto priekšmetu atspoguļo plašu mākslas laikmetu panorāmu, ilustrējot aptverto mākslas procesu virzību un stilistisko tendenču nomaiņu. Ekspozīcijās dominējošo glezniecību papildina raksturīgi tēlniecības paraugi, grafikas kolekciju apskate izvērsta speciālās vitrīnās. Pastāvīgā ekspozīcija „Latvijas māksla. 19.gs. beigas – 20.gs. vidus” muzeja apmeklētājus iepazīstina ar latviešu mākslas klasiku, nacionālās skolas izveidi un attīstību, savukārt „Baltijas māksla. 18.gs. beigas – 19.gs. beigas” – ar toreizējās Baltijas mākslas internacionālo kopainu, iesaistot tajā pirmos profesionālos latviešu māksliniekus. Augstvērtīgu krievu mākslas krājuma izlasi demonstrē ekspozīcija „Krievu māksla. 18.gadsimts – 20.gadsimta I puse”; atsevišķi eksponēta Nikolaja un Svjatoslava Rērihu darbu kolekcija.
20.gadsimta pirmās puses latviešu pastelis ekspozīcijā pārstāvēts ar izcilu meistardarbu izlasi. Pastelis ir intīmākā un trauslākā no visām glezniecības vai zīmējuma tehnikām. Tās pirmsākumi meklējami Itālijā 16.gadsimtā, kad pirmo reizi tika minēts termins „pastelis”, kas cēlies no itāliešu vārda pastello – krāsu krītiņš. Pastelis ir tehnika, kurā krāsas tiek piesaistītas darba pamatam – visbiežāk papīram – sausā veidā, bez speciālas saistvielas. Viens no pirmajiem pasteļa māksliniecisko vērtību atklājis izcilais renesanses meistars Leonardo da Vinči, taču šīs tehnikas īstais uzplaukums aizsākās 17.gadsimta beigās un 18.gadsimtā – baroka un rokoko laikmetā, kad nostiprinājās pasteļglezniecības klasiskās tradīcijas un intīmajai kamerstila tehnikai raksturīgais tēmu loks. Līdz ar latviešu profesionālās mākslas attīstību pastelim, tā saucamajai „mazajai” glezniecības tehnikai, viens no pirmajiem pievērsies Janis Rozentāls 19.gadsimta 90.gadu sākumā. Šī tehnika, izceļoties ar tonālo nianšu izsmalcinātību, līnijas plastiku un samtainumu, bija īpaši piemērota jūgendstila izpausmēm 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā, kas atklājas Jaņa Rozentāla daudzajos izjustajos portretos un fascinējošās mitoloģiskajās kompozīcijās, Pētera Kalves un Rūdolfa Vilciņa liriskajās noskaņu ainavās. 20.gadsimta 20.gados, kad latviešu mākslinieku darbos vērojama pastiprināta interese par modernisma atradumiem, jauni meklējumi konstatējami arī atsevišķos pasteļglezniecības piemēros, kuros vairāk akcentēta dekoratīva stilizācija (Konrāds Ubāns, Niklāvs Strunke). 1930.gados, pieaugot reālistiskajām tendencēm un interesei par nacionālajiem tipiem un sižetiem, mākslinieki arī pasteļglezniecībai pievērsās biežāk. Šai laikā konsekventākais pasteļglezniecības mākslinieks bija savdabīgā personība Voldemārs Irbe. Savukārt 20.gadsimta 30.gadu beigās un 40.gadu sākumā Erna Geistaute izcēla pasteļglezniecības romantisko noslēpumainību gan motīvos un tēlainībā, gan arī tehniskajos paņēmienos. Aleksandrs Cīrulis akcentēja dinamisku kustības izjūtu, bet Fridrihs Milts – brīvi tvertu laukumu ritmiku. Latviešu pasteļglezniecības labākās tradīcijas sagatavoja augsni šīs tehnikas attīstībai arī 20.gadsimta otrās puses Latvijas mākslā. * * *
Gustava Kluča kabinets No 14.04.2010 LNMM pastāvīgā ekspozīcija, II stāvs Viens no pasaulē pazīstamākajiem latviešu izcelsmes māksliniekiem, Gustavs Klucis (1895 – 1938) 20.gadsimta 20. – 30.gados strādāja Padomju Krievijā, un viņa daiļrade veidojās krievu avangarda parādību kontekstā. Mākslinieka radošais mantojums ir plašs un daudzveidīgs; visu viņa jaunradi caurvij laikmetīgu formas risinājumu meklējumi. Papildinot konstruktīvistu pieredzi ar novatorisko fotomontāžu, viņš radīja principiāli jaunu vizuālās izteiksmes valodu. Ar fotomontāžas paņēmiena izkopšanu G.Klucis ir devis nozīmīgu ieguldījumu poligrāfiskā dizaina – laikmetīgās preses, grāmatu noformējuma un plakāta mākslas attīstībā. Pateicoties mākslinieka dzīvesbiedres V.Kulaginas (1902 – 1987) dāvinājumam 1964.gadā, muzeja grafikas kolekcijā tiek glabāta nozīmīga G.Kluča darbu daļa, kas ļauj izsekot meistara daiļrades evolūcijai.
Informācija atjaunota: 29 |
