Karls Gothards Grass
Karači ūdenskritums
pie Aderno Etnas pakājē
1808

Johans Heinrihs Baumanis
Klusā daba
1820

Kārlis Hūns
Jaunā čigāniete
1870

Jūlijs Feders
Krīta kalni
Ap 1881

18. un 19.gadsimtā tēlotājmāksla toreizējā Baltijā – Kurzemē, Vidzemē un Igaunijā – bija cieši saistīta ar mākslas norisēm Rietumeiropā un Krievijā. Vācu un krievu mākslas dominējošo ietekmi Baltijā noteica vēsturiskie un kultūras sakari, laikmetam raksturīgā mākslinieku migrācija. Kopš 18.gadsimta sākuma Baltija pakāpeniski tika iekļauta Krievijas impērijā. Krievu mākslas skolas pašapzināšanās aizsākās Pētera I valdīšanas laikā – 18.gadsimta sākumā. Reglamentējot mākslas dzīvi valstī, Pēterburgā pēc eiropeiska parauga darbojās 1757.gadā dibinātā Ķeizariskā Mākslas akadēmija. Sakarus ar Rietumeiropu – Itāliju, Franciju, bet īpaši ar Vācijas mākslas centriem stiprināja mākslinieku studiju ceļojumi, kā arī ārzemēs izglītību guvušo mākslinieku darba meklējumi Baltijā.

Eksponētajiem mākslas darbiem ar Baltiju ir divējāda saistība: tā bijusi vai nu darba tapšanas, vai arī autora izcelsmes vieta. Savukārt profesionālās izglītošanās un darbības vieta nereti pieļauj mākslinieku uzskatīt par citu mākslas skolu (vācu, krievu) pārstāvi.

Mākslai Baltijā profesionalizējoties un pārsniedzot provinciāla amatnieciskuma līmeni, 19.gadsimtā arvien lielāku nozīmi ieguva akadēmiski izglītotie mākslinieki. Vietējie vācbaltieši studēja vai ieguva akadēmiskus nosaukumus un amatus Pēterburgas, Drēzdenes, Berlīnes, Minhenes, Diseldorfas, Vīnes un citās akadēmijās.

19.gadsimta otrajā pusē, vēl apzināti netiecoties pēc nacionālas savdabības, radošo darbību uzsāka pirmie latviešu mākslinieki, kas profesionālo meistarību un akadēmisma principus apguva galvenokārt Pēterburgas Mākslas akadēmijā. Līdzīgi kā daudzi vācbaltieši, viņi lielākoties uzturējās ārpus dzimtenes, kur trūka atbilstošu izglītības, darba un mākslas tirgus apstākļu.

Iekļaujoties nacionālo skolu veidošanās procesā Eiropā, latviešu un igauņu māksla kā divas jaunas, patstāvīgas skolas sevi pieteica tikai 19.gadsimta beigās.

Gan Baltijas, gan krievu mākslā atbalsojās Rietumeiropas mākslas iespaidi: 18.gadsimtā – vēlīnā baroka un rokoko, 19.gadsimtā – klasicisma, romantisma, bīdermeiera un reālisma ietekme, tāpat dažādas stilistiskās ievirzes vienojošie akadēmisma principi. Akadēmisms kā mācību metode, kas balstījās uz klasiskajām tradīcijām un bija izplatīta tālaika Eiropas akadēmijās, Baltijas mākslu tuvināja stilistiski radniecīgai starptautiskai kopainai.

Baltijas un krievu mākslas kolekcijas, kas eksponētas līdzās, iezīmē stilistiskās, tematiskās, kā arī radošu impulsu paralēles, vienlaikus apliecinot lokālo savdabību.