Jānis Valters
Pīles
1898

Vilhelms Purvītis
Pavasara ūdeņi (Maestoso)
Ap 1910

Janis Rozentāls
Princese ar pērtiķi
1913

Jēkabs Kazaks
Bēgļi
1917

Niklāvs Strunke
Pie galda (Smēķētāji)
1923

Uga Skulme
Elizabetes Skulmes
portrets
1927

Kārlis Miesnieks
Dienišķā maize
1929

Jēkabs Bīne
Dievs, Māra, Laima
1931

Valdemārs Tone
Pie loga
1932

Jānis Liepiņš
Vēlie viesi
1937

Sigismunds Vidbergs
Dejotāja
1934

Pēteris Kalve
Ceļmalas vītoli
Ap 1907

Hilda Vīka
Vējā
20.gs. 30.gadi

Jānis Tīdemanis
Maskas
20.gs. 30.gadi

Konrāds Ubāns
Jaunmoku iela
1938

19.gadsimta beigās, nobriestot topošās latviešu inteliģences pašapziņai un ieplūstot jaunām radošām vēsmām, tēlotājmākslā notika būtiskas pārmaiņas. Lai veicinātu nacionālo mākslu, Ādams Alksnis, Janis Rozentāls, Jānis Valters un Vilhelms Purvītis, studējot Pēterburgas Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā, apvienojās pulciņā “Rūķis”. Par mākslinieka mērķi tika izvirzīta darbība un dzīve Latvijā, kļūstot par patiesu savas tautas patriotu un spilgtu radošu personību. Ar panākumiem piedalījušies Pēterburgas Mākslas akadēmijas izstādēs, Rozentāls, Purvītis un Valters Rīgā pirmoreiz savus darbus parādīja 1896.gadā – 10. Arheoloģijas kongresa laikā sarīkotajā Latviešu etnogrāfiskajā izstādē. Šīs paaudzes mākslinieki, strādājot dzimtenē un smeļot pieredzi no Rietumeiropas kultūras tautām, kļuva par latviešu mākslas pamatlicējiem. Tiecoties radoši neatpalikt no Eiropas mākslas, viņi padziļināti domāja par nacionālās savdabības saglabāšanu un izkopšanu.

19. un 20.gadsimta mijas glezniecībā saskatāmas gan akadēmiskā reālisma, gan ārzemju izstādēs un literatūrā iepazīto jaunāko virzienu – impresionisma, jūgendstila, simbolisma, postimpresionisma iezīmes. Janis Rozentāls, sākot ar diplomdarbu “No baznīcas” (1894), pirmais atainoja latviešu zemnieku dzīvi un darbu, ar laiku izveidojoties par spilgtu portretistu. Vilhelms Purvītis Latvijas mākslas vēsturē iegājis kā ainavas žanra pamatlicējs. Savukārt Jānis Valters savās lirisko noskaņu ainavās un portretos attīstīja smalko kolorista talantu. Tikai 20.gadsimta sākumā (vēlāk, nekā tas notika glezniecībā) savus radošos meklējumus aizsāka pirmie latviešu tēlnieki – Gustavs Šķilters, Teodors Zaļkalns un Burkards Dzenis.

Pateicoties vēsturiskajam mantojumam, Rīgas arhitektūra mūsdienās ierindojusies Eiropas nozīmīgāko jūgendstila metropoļu vidū. Arī latviešu gleznotāji, smeļoties pieredzi no Rietumeiropas mākslas, simboliskas noskaņas radīšanai izmantoja jūgendstila plastisko līniju, bālo krāsu gammu, dekoratīvos ornamentus un formu vertikālismu. Vispārliecinošāk jūgendstila un simbolisma būtiskās iezīmes atklājas Rozentāla mākslā. Kā jūgendstila slavinājums uztverama figurālā kompozīcija “Arkādija” (1910), bet kā formas paraugs – 1913.gadā Minhenes secesijā izstādītā glezna “Princese un pērtiķis”. Purvīša ainavās jūgendstila simboliskās noskaņas izpaužas gan lirismā, gan ekspresīvākos ritmos. Jānis Valters savās ainavās ar krītaino kolorītu panācis Ziemeļvalstu simbolismā iecienītā noslēpumainā “krēslas stundu” apgaismojuma iespaidu. Par vienu no savdabīgākajiem latviešu simbolistiem uzskatāms teiksmaino ainavu gleznotājs Rūdolfs Pērle. Voldemārs Matvejs padziļināti pievērsās gan senās mākslas pētniecībai, gan moderno virzienu iepazīšanai. Savukārt Voldemārs Zeltiņš, ar paletes nazi pastoziem triepieniem ziežot krāsu uz audekla, atļāvās sava laika latviešu glezniecībai neierastu formas brīvību.

Klasiskā modernisma virzienu ietekme Latvijas mākslā iezīmējās Pirmā pasaules kara laikā un turpinājās 20.gadsimta 20.gados, rosinot pievērsties drosmīgiem izteiksmes līdzekļu meklējumiem. Lai aizstāvētu savus avangardiskos uzskatus, 1920.gadā jaunie mākslinieki apvienojās Rīgas mākslinieku grupā.
Latvijā viena no spilgtākajām personībām modernisma vēsturē bija Jāzeps Grosvalds. 1914.gadā – pēc mācībām dažādās Parīzes privātajās akadēmijās – viņš, aizrautīgu ideju pārņemts, atgriezās Rīgā. Laikmetīgos formas eksperimentus Grosvalds pakļāva tautas garīgo vērtību atklāsmei un, būdams strēlnieku virsnieks Rīgas frontē, pievērsās episki vērienīgam cīņu biedru likteņu atainojumam. Par unikālu klasiskā modernisma parādību kļuvis Jēkaba Kazaka izteiksmīgais radošais sniegums. Gleznojot gan Pirmā pasaules kara bēgļu traģiskās gaitas, gan portretus un žanra ainas, Kazaks meklēja “sintezējošo vienkāršību”, kurā valda skaidri viengabalaina forma.
No klasiskā modernisma virzieniem stilistiski vispārliecinošāk latviešu 20.gadsimta sākuma glezniecību ietekmēja kubisms – tam raksturīgā formu ģeometrizācija lauza tradicionālo, dabas paraugiem pakļauto domāšanu. Teorētiskās domas veidošanās un formas meklējumu periods ilga līdz 1922.gadam; šai laikā jaunie mākslinieki izmantoja reprodukcijās un Maskavas galerijās gūtos radošos iespaidus. Bet pēc ceļojumiem uz Parīzi 20.gadu sākumā gleznotājus dziļāk ieinteresēja kubisma sintētiskās stadijas paraugi. Apmeklējot Parīzē pūristu žurnāla “L’Esprit Nouveau” redakciju, Rīgas mākslinieku grupas biedri iepazinās ar Šarlu Eduāru Žanerē (arhitekta pseidonīms Lekorbizjē), Amedē Ozanfānu un Žaku Lipšicu, bet par iespaidīgāko iedvesmas avotu viņiem kļuva spāņa Pablo Pikaso darbi. Viskonsekventāk kubisma principus īstenoja Oto Skulme, Valdemārs Tone, Romans Suta, Jānis Liepiņš, Aleksandra Beļcova, Emīls Melderis, Niklāvs Strunke un arī Ludolfs Liberts. Savukārt Ģederts Eliass, Konrāds Ubāns un Leo Svemps vairāk aizrāvās ar plastisku gleznieciskumu, necenšoties pārkāpt formu vienkāršojuma robežas. Tēlniecībā kubisms, kura būtiska iezīme bija formu skaldņojums, tik plašu atsaucību neguva, tomēr Emīla Meldera un Teodora Zaļkalna portreti nenoliedzami apliecina lielisku stila izpratni.
20.gadu beigās latviešu klasisko modernismu hronoloģiski noslēdza jaunā lietišķība. Savdabīgi klasicizējošs jaunreālisms Rietumeiropas – īpaši vācu – glezniecībā radās pēc Pirmā pasaules kara kā opozīcija ekspresionismam. Latviešu mākslinieki tam pievērsās 20.gadu vidū, savās kompozīcijās izmantojot tādas jaunās lietišķības pazīmes kā statisku formu, zīmējuma izcēlumu, vēsu krāsu gammu, plānu krāsas slāni un metāla virsmai līdzīgu spīdīgumu. Jaunās lietišķības spilgtākie pārstāvji bija Aleksandra Beļcova un Uga Skulme, taču virzienam tipiskus izteiksmes līdzekļus savā stilistiskajā rokrakstā iekļāva arī Kārlis Miesnieks, Alberts Silzemnieks un Jānis Plase.
20.gadsimta 20.gadu mākslā turpinājās interese par reālismu, kurš sakņojās 19.gadsimta akadēmiskajās tradīcijās un kurā dominēja zīmējums un stingra līnija, bet mazāka nozīme tika pievērsta kolorītam. Jānis Roberts Tillbergs (pēdējais latviešu mākslinieks, kas absolvēja Pēterburgas Mākslas akadēmiju) akadēmiskās ievirzes principus pārliecinoši iemiesoja parādes portretos. Raiņa portretā (1925), izmantojot īpaši zemu horizontu, Tillbergs izteiksmīgi izcēlis dzejnieka personības nozīmību. Savukārt talantīgā zīmējuma meistara Kārļa Miesnieka audekls “Dienišķā maize” (1929), cildinājums latviešu zemnieka darbam, apliecina klasisko tradīciju principus figurālas kompozīcijas uzbūvē. 
20.gadsimta 20.–30.gadu latviešu glezniecībai raksturīgo idealizētā tautiskuma ievirzi var uztvert kā savdabīgu jaunās valsts vēsturiskās pašapziņas apliecinājumu. Šādos mākslas darbos izpaudās centieni idealizēt senlatviešu harmonisko dzīvi, padziļinot sabiedrības interesi par mitoloģiju un dievībām, kas pazīstamas no teikām, tautasdziesmām un pasakām. Anša Cīruļa līdzsvaroti patētiskā kompozīcija “Jaunsaimnieks” (1928), kas gleznota jaunās lietišķības manierē, atklāj laikmetam ideoloģiski būtiskas noskaņas – pēckara gadu zemnieka smagā, bet svētīgā celmlauža darba cildinājumu. Ar savdabīgu naivismu piesaista Artura Bērnieka mitoloģiskās skulptūras.

20.gadsimta 30.gados visās tēlotājmākslas nozarēs notika pārmaiņas – atkal pārsvaru sāka gūt reālismam raksturīgo izteiksmes līdzekļu lietojums. Klasiskā modernisma paaudze – 1920.gadā dibinātās Rīgas mākslinieku grupas biedri (Jānis Liepiņš, Oto Skulme, Uga Skulme, Leo Svemps, Romans Suta, Valdemārs Tone un Konrāds Ubāns), smeļoties ierosmi Eiropas klasiskajā mākslā, jaunības meklējumu laikmetīgo izteiksmes veidu radoši sintezēja ar tradicionālāku skatījumu uz apkārtējo pasauli. 30.gados radītie darbi izcēlās ar glezniecisku (Jāņa Liepiņa un Leo Svempa audeklos pat izteikti ekspresīvu) atraisītību; tajos atklājās gan katra gleznotāja temperaments, gan raksturīgais kolorīts, faktūra un formas plastika. Profesionālo briedumu sasniegušajā Rīgas grupā aprima avangardiskās vēsmas, kas iezīmējās pirmajās izstādēs. Tomēr tās biedri joprojām saglabāja patiesu uzticību glezniecības pamatvērtībām, un viņu radošo devumu var uzskatīt par spilgtāko laikmeta gara izpausmi latviešu mākslas kopainā.

Tēlniecībā materiālus, kas bija iecienīti 20.gadsimta sākumā, – bronzu un marmoru 30.gados pārliecinoši aizstāja akmens, galvenokārt granīts. Teodors Zaļkalns, Marta Skulme, Emīls Melderis un Kārlis Zemdega savos tēlos meklēja formas lakonisma un plastikas vienību, klasisku izteiksmes skaidrību, atklājot latviskajai mentalitātei piemītošo spēku.

20.gadsimta sākumā Latvijas grafiku būtiski ietekmēja jūgendstilam un simbolismam raksturīgā ornamentāli dekoratīvā līniju un formu valoda, dabas motīvu stilizācija, fantastiskie sižeti, noskaņu un satura daudznozīmība (Rihards Zariņš, Teodors Ūders, Pēteris Krastiņš, Pēteris Kalve). Nacionālā romantisma ietekmē grafiķi pievērsās latviešu folklorai un mitoloģijai. Šī tematiskā ievirze turpinājās arī 20.gadsimta 20.–30.gados (Ansis Cīrulis, Niklāvs Strunke).

Pirmā pasaules kara laikā un 20.gadsimta 20.gados, rodoties interesei par jaunākajām Rietumeiropas mākslas stilistiskajām tendencēm, aktuālas kļuva klasiskā modernisma parādības. Formu vienkāršojuma un ekspresijas meklējumi aizsākās kara gados, kad tika radīti bēgļu un latviešu strēlnieku tematikas darbi (Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks). Pakāpeniski sižetu loks paplašinājās ar pilsētas vides un sadzīves ainām, ar bohēmas, erotikas, pretkara tēmas, reliģisku motīvu atspoguļojumu. Zīmējumā un akvarelī bija vērojama saskare ar Art Deco (Sigismunds Vidbergs, Niklāvs Strunke, Ādolfs Zārdiņš) un jaunās lietišķības (Uga Skulme, Aleksandra Beļcova, Hilda Vīka) stilistiku. Mākslinieki izmantoja ļoti dažādus izteiksmes līdzekļus un formālos paņēmienus – lineāru zīmējumu, apjoma ģeometrizāciju, daudzveidīgu laukumu tekstūru un melnbalto attiecību pretstatus. Individuālu rokrakstu ekspresīvos tušas spalvas zīmējumos un akvareļos izkopa Romans Suta, savukārt Kārļa Padega darbi izcēlās ar grotesku redzējumu.

20.gadsimta 30.gados, pastiprinoties reālisma ietekmei, mākslinieki biežāk pievērsās pasteļglezniecībai, radot savdabīgi liriskus sadzīves žanra darbus un ainavas (Voldemārs Irbe, Aleksandrs Cīrulis, Erna Geistaute).

Pasaulē pazīstamais latviešu izcelsmes mākslinieks Gustavs Klucis 20.gadsimta 20.–30.gados strādāja padomju Krievijā, un viņa daiļrade veidojās kopsakarā ar krievu avangarda mākslu. Papildinot konstruktīvistu pieredzi ar novatorisko fotomontāžu, viņš radīja principiāli jaunu vizuālās izteiksmes valodu.

Neatkarīgajā Latvijā ar panākumiem turpināja radoši strādāt vecmeistars Vilhelms Purvītis, bet 20.gadsimta 30.gados arvien būtiskāk mākslas dzīvē sevi pieteica 1919.gadā dibinātās Latvijas Mākslas akadēmijas absolventi. Īpašu atzinību guva Purvīša vadītās Dabasskatu meistardarbnīcas beidzēji – Eduards Kalniņš, Nikolajs Breikšs, Ārijs Skride, Ansis Artums, Valdis Kalnroze un Jūlijs Viļumainis. Turpinot meistara aizsākto dzimtās ainavas glezniecību, viņi tajā sāka izmantot svaigus izteiksmes paņēmienus. Par savdabīgu parādību 30.gadu sākuma glezniecībā kļuva pazīstamais zīmētājs Kārlis Padegs, kas savus tēlus ar izaicinošu drosmi pakļāva groteskai deformācijai. Jāņa Roberta Tillberga vadītās Figurālās glezniecības meistardarbnīcas absolventu vidū izcēlās zvejnieku dzīves atainotājs Augusts Annuss.

Šajā laikā māksliniekos neatslāba interese par mākslas dzīves norisēm Parīzē. Bet Rīgā 1927.gadā panākumus guva Beļģijas mākslas izstāde, būtiski ietekmējot latviešu 30.gadu glezniecību. Ar beļģu skolas vitālo demokrātismu iepazīstināja arī Briseles un Antverpenes Karalisko akadēmiju absolventi Ģederts Eliass un Jānis Tīdemanis. Eliass vērienīgi atainoja Zemgales zemnieku dzīvi, bet Tīdemaņa gleznās izjūtama lielpilsētas temperamentīgā elpa. Vilhelma Purvīša laikabiedrs Jānis Valters, dzīvojot Vācijā, aizguva vācu ekspresionisma formu un krāsu deformāciju, taču dzimtenē viņa meklējumi kļuva pazīstami tikai 1939.gada piemiņas izstādē.

20.gadsimta 30.gados latviešu māksla, pateicoties Vilhelma Purvīša autoritātei, tika parādīta arī ārpus Latvijas. 1927.gada izstādei Stokholmā sekoja skates Oslo, Kauņā, Tallinā, Helsinkos, Maskavā, Ļeņingradā, Briselē, Vīnē, Prāgā, Budapeštā, Varšavā, Krakovā, Kopenhāgenā, visbeidzot 1939.gadā – Parīzē un Londonā. Šajās izstādēs latviešu māksla guva atzinīgu novērtējumu, bet tai bija vēl īpaša nozīme – Latvija tika ievērota arī kā valsts. Sāka piepildīties Vilhelma Purvīša dziļākā pārliecība, ka “mēs laužam ceļu uz Eiropu ar savu mākslu un ceram, ka to arī izlauzīsim”.